Keinsa ekonomikas teorija nāk no britu ekonomista Džona Meinarda Keinsa un radās, analizējot 1930. gadu Lielo depresiju.
Atšķirības starp Keinsa teoriju un klasiskās ekonomikas teoriju cita starpā ietekmē valdības politiku. Viena puse uzskata, ka valdībai ir aktīvi jāpiedalās ekonomikas kontrolē, bet otra skola uzskata, ka ekonomiku labāk atstāt vienatnē, lai pati sevi regulētu. To abu ietekme ietekmē arī mazo uzņēmumu īpašniekus, mēģinot pieņemt stratēģiskus lēmumus savu uzņēmumu attīstībai.
Keinses ekonomika un ekonomika
Keinēzijas aizstāvji uzskata, ka kapitālisms ir laba sistēma, taču tam dažkārt nepieciešama palīdzība. Kad ir labi laiki, cilvēki strādā, pelna naudu un tērē to sev vēlamām lietām. Tēriņi stimulē ekonomiku, un viss norit gludi. Bet, kad ekonomika iet lejup, noskaņojums mainās.
Grūtākos laikos uzņēmumi sāk slēgt un atlaist savus darbiniekus. Cilvēkiem nav naudas, ko tērēt, un viņi cenšas ietaupīt to, kas maz palicis pāri. Kad cilvēki atsakās no tēriņiem, ekonomika zaudē impulsu un spirāles ir lejup.
Keinses viedoklis par valdības iejaukšanos
Keinses teorija saka, ka tieši tad ir jēga no valdības iejaukšanās. Ja cilvēki netērē, tad valdībai ir jāpiedalās un jāaizpilda tukšums. Tomēr ir tikai viena problēma: valdībai nav savas naudas. Tam ir jāatņem nauda cilvēkiem un uzņēmumiem, lai to iztērētu. Augstāki nodokļi uzņēmumiem atņem naudu, kuru citādi varētu iztērēt lielākiem ieguldījumiem uzņēmuma izaugsmei.
Klasiskā ekonomika un brīvie tirgi
Klasiskās ekonomikas teorija ir tāda, ka brīvie tirgi paši sevi regulēs, ja viņi paliks vieni. Tirgi atradīs savu līdzsvara līmeni bez cilvēku vai valdības iejaukšanās.
Klasiskajā ekonomikā ikviens var brīvi īstenot savas intereses tirgū, kas ir brīvs un atvērts jebkurai konkurencei. Kad cilvēki strādā pie darbu izgatavošanas, viņi saņem algu un izmanto šo algu citu produktu iegādei. Būtībā darba ņēmēji paši rada pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem.
Valdības loma ekonomikā
Klasiskajiem ekonomistiem nepatīk valdības izdevumi, un viņi īpaši riebjas pret lielāku valsts parādu. Viņi dotu priekšroku sabalansētam budžetam, jo neuzskata, ka ekonomika gūst labumu no lielākiem valdības izdevumiem. Keinsiešiem viss ir kārtībā ar valdības aizņemšanos, jo viņi ir pārliecināti, ka valdības izdevumi palielina kopējo pieprasījumu ekonomikā.
Bezdarbs un inflācija
Keinses entuziasti atbalsta valdības iesaistīšanos un ir vairāk noraizējušies par cilvēkiem, kuriem ir darbs, nekā par inflāciju. Viņi uzskata, ka darba ņēmēji izmanto savas spējas, lai sniegtu ieguldījumu sabiedrības labā. Keinsieši neuztraucas par preču izmaksām vai valūtas pirktspēju.
Klasiskajiem ekonomistiem ir zināmas bažas par bezdarbu, taču viņus vairāk uztrauc cenu inflācija. Viņi uzskata inflāciju kā lielāko draudu spēcīgai ilgtermiņa ekonomikas izaugsmei. Klasicisti uzskata, ka ekonomika vienmēr meklēs pilnas nodarbinātības līmeni. Viņi domā, ka bezdarbs rodas no valdības iejaukšanās brīvajā tirgū vai monopola pastāvēšanas nozarē.
Cenas un tirgus ietekme
Klasiskie atbalstītāji vēlas, lai tirgus varētu brīvi atrast savu piedāvājuma un pieprasījuma līmeni. Viņi uzskata, ka cenām vajadzētu svārstīties, pamatojoties uz patērētāju vēlmēm. Tirgus pielāgosies produktu trūkumam un pārpalikumam. Keinsieši uzskata, ka cenām jābūt stingrākām un ka valdībai jāmēģina uzturēt cenu stabilitāti. Viņi vēlētos redzēt, ka valdība ietekmē cilvēkus un korporācijas, lai saglabātu cenas noteiktā diapazonā.
Ekonomikas izaugsme nākotnē
Galvenā atšķirība starp keinsiešiem un klasicistiem ir tas, kā prognozēt un izturēties pret ekonomikas turpmāko izaugsmi. Keinsieši koncentrējas uz īstermiņa problēmām. Viņi uzskata šos jautājumus par tūlītējām bažām, kas valdībai jārisina, lai nodrošinātu ekonomikas ilgtermiņa izaugsmi.
Klasicisti vairāk koncentrējas uz ilgtermiņa rezultātu iegūšanu, ļaujot brīvajam tirgum pielāgoties īstermiņa problēmām. Viņi uzskata, ka īstermiņa problēmas ir tikai izciļņi ceļā, ko brīvais tirgus galu galā atrisinās pats.
To, vai Keinses vai klasiskā ekonomista viedoklis ir pareizs, nevar droši noteikt. Uzņēmumu īpašniekiem ir jāizmanto politiķu un uzņēmumu vadītāju rīcība kā norādes, lai palīdzētu viņiem pašiem pieņemt lēmumus par savu uzņēmumu izaugsmi.